Piparkūku smarža un sveču gaisma solīja skaistu vakaru, bet vīrieša vārdi lika man pieņemt lēmumu, ko viņš negaidīja.
Ziemassvētku gaidīšanas laiks vienmēr šķiet nedaudz maģisks. Gribas siltumu, kanēļa smaržu un kādu, ar ko kopā izbaudīt šo mieru. Tāpēc, kad mans paziņa Viktors (52) ierosināja, ka mēs varētu kopā uzcept piparkūkas, es nodomāju — kāpēc gan ne? Es sagatavoju mīklu, sakopu māju un gaidīju ciemiņu. Taču tas, kas notika pēc tam, kad viņš pārkāpa mana dzīvokļa slieksni, lika man rīkoties nekavējoties.
Ir lietas, kuras sieviete neaizmirst nekad. Sevišķi tad, ja runa ir par pirmo tikšanos pēc ilga pārtraukuma, kad pēc šķiršanās beidzot esi gatava atvērt savas durvis kādam citam. Man ir 54 gadi, un savas mājas es uzskatu par savu mierostu. Viktors šķita krietns vīrietis, kaimiņš, ar kuru sarunas pastaigu laikā kļuva arvien siltākas. Es vēlējos vienkārši atkal justies kā sieviete — skaista, vēlama un svarīga.
Visu dienu veltīju tam, lai radītu svētku sajūtu. Izvilku omes vecās piparkūku formiņas, milti jau bija uz galda, mīkla ledusskapī — tieši tāda, kādu es pati biju rūpīgi gatavojusi. Es pat uzvilku savu skaistāko mājas kleitu, iededzu sveces un ar nepacietību gaidīju pulksten septiņus. Es jutos kā jauna meitene pirms pirmā randiņa.
Un tad atskanēja zvans pie durvīm. Es atvēru… un burtiski sastingstot paliku uz sliekšņa.
“Viņi atkal neko neatnesa. Ne konfekti vai puķes, bet es tik daudz izdarīju” sūrojās māte
Tukšas rokas un vēl tukšāka attieksme
Viktors stāvēja manā priekšā ar pilnīgi tukšām rokām. Ne zieda, ne mazas šokolādes tāfelītes, ne pat simboliska nieka, kas liecinātu par cieņu pret saimnieci, kura viņu uzņem savās mājās un ir klājusi galdu. Es apmulsusi jautāju: — Viktor, tu atnāci ar pilnīgi tukšām rokām?
Viņa atbilde man lika burtiski noskurbināties. Viņš tikai pasmaidīja, pārliecināti ienāca priekšnamā, izvilka no kabatas telefonu un noteica: — Nu, kas tur slikts? Mēs taču vairs neesam bērni, kam tie ziedi un konfektes vajadzīgas. Labāk iedod man sava “wi-fi” paroli, man te viena svarīga ziņa jānosūta. Tu tur sāc rullēt to mīklu, es pēc brīža pieslēgšos.
“Nāc ciemos, bet kaut kur citur” jeb kāpēc es neaicinu ciemiņus savās mājās
Tajā mirklī es sapratu visu. Es neredzēju vīrieti, kurš vēlas kopā radīt svētku sajūtu. Es redzēju cilvēku, kurš uzskatīja, ka mana mājvieta, mans laiks un mans darbs virtuvē viņam pienākas pašsaprotami, pretī nedodot ne piles uzmanības vai elementāras pieklājības.
— Zini, Viktor, — es mierīgi teicu, — wi-fi paroli tev nevajadzēs. Savus svarīgos darbus un ziņas tu daudz ērtāk varēsi izsūtīt savā dīvānā, nevis manējā.
https://dzentlmenis.lv/daudzi-cilveki-tikai-tagad-atklaj-patieso-iemeslu-kapec-varnas-medz-uztureties-cilveka-tuvuma-ta-nav-parasta-sakritiba/234334/
Es negaidīju paskaidrojumus. Es vienkārši atvēru durvis un lūdzu viņu aiziet. Viņš bija nesaprašanā, kaut ko murmināja par “augstprātīgām vecmeitām”, bet es vienkārši aizvēru durvis. Nepagāja ne piecas minūtes, kopš viņš bija pārkāpis manu slieksni.
Robežas, kuras nedrīkst pārkāpt
Kad durvis aizvērās, es vēl brīdi stāvēju priekšnamā pilnīgā klusumā. Sirds pukstēja nedaudz straujāk nekā parasti, bet tas nebija uztraukums — tas bija atvieglojums. Es apsēdos savā virtuvē, kurā joprojām smaržoja pēc piparkūku mīklas garšvielām, un uzvārīju sev tēju. Manā vecumā sieviete sāk saprast vienu ļoti svarīgu lietu: laiks ir dārgākā valūta, kas mums pieder. Un tērēt to vīrietim, kurš pat nepūlas izrādīt elementāru pieklājību, ir nevis dāsnums, bet gan pašcieņas trūkums.
Daudzi varētu teikt — tas ir tikai sīkums. Varbūt viņš vienkārši aizmirsa? Varbūt vīrieši šajā vecumā vairs nedomā par romantiskiem žestiem? Bet… es tam nepiekrītu. Ziedi vai neliela dāvana nav par naudu. Tas ir simbols tam, ka cilvēks ir par tevi domājis pirms spiest durvju zvanu. Tas parāda, ka viņš novērtē tavus centienus uzkopt māju un sagatavot mīklu. Tukšas rokas un tūlītēja prasība pēc interneta paroles norādīja uz patērētāja domāšanu. Viņš neatnāca pie manis, viņš atnāca izmantot manu telpu savām ērtībām.
Es domāju par to, cik bieži mēs, sievietes, pieveram acis uz šādiem “sīkumiem”. Mēs baidāmies būt pārāk prasīgas, mēs baidāmies palikt vienas. Mēs attaisnojam vīriešu slinkumu un neiejūtību, cerot, ka “gan jau vēlāk viņš atvērsies”. Bet patiesība ir skarba — kā vīrietis sāk attiecības, tā tās arī turpināsies. Ja viņam …
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
